Mammu, tēti, es esmu iemīlējusies!

 

gimeneRunājot par Adventistu Rēzeknes draudzi, daudziem tā asociējas ar Vitālija un Irīnas Mačņevu ģimeni, jo tieši viņi ar izkoptu viesmīlību ir pieņēmuši daudzus viesus savās mājās, ar patieso un draudzīgo attieksmi daudzus tuvinājuši Dievam. Vitālijs ir draudzes vecākais un sabatskolas vadītājs, bet Irīna Ģimenes nodaļas un bērnu nodaļas vadītāja Rēzeknes draudzē. Pateicoties talantiem, ar ko viņus apveltījis Dievs, Rēzeknes draudzē ir realizētas daudzas dzīvotspējīgas idejas par labu veselīgai sabiedrībai. Un vēl… 2008. gada jūnijā viņi nosvinēja savu 10 gadu kāzu jubileju. Šo omulīgo ģimeni aicināju uz sarunu.

Stāstot par savu ceļu pie Dieva, Irīna atceras, ka jau bērnībā, ņemot piemēru no vecmammas trīs reizes pirms nakts miega pārkrustījās, jo guļot kopā ar māsu, viņai esot bijis bail gulēt pie gultas malas. Un esot palīdzējis.

Pusaudzes gados draudzene pastāstīja, ka Lieldienās esot palūgusi Dievam savu nākošo otro pusīti. Irīnai tas licies jocīgi, ka Dievam var jautāt arī par tādām lietām, bet ņēmusi piemēru un arī sākusi lūgt par savu nākošo vīru. Tā pati draudzene aizveda uz harizmātisko draudzi, kuru kopā apmeklēja gadu. Beidzot medicīnisko izglītības iestādi Daugavpilī, atbraukušas uz mājām Rēzeknē, sāka meklēt baznīcu, kuru apmeklēt. Un Dievs vadīja pie Adventistu Rēzeknes “veterānes” Jekaterīnas Neikurs. No tā laika viņas apmeklēja Dievkalpojumus šinī namā.

Vitālijam, savukārt, no bērnības patika vērot cilvēkus. Kad vecmamma, kas dziedāja vecticībnieku draudzes korī, veda viņu uz baznīcu, viņš nevarēja saprast, kāpēc cilvēki šeit ir tik drūmām sejām. Viņš pat iedomāties nevarēja, ka šajā drūmajā pasākumā šie cilvēki lūdz Dievu!

Divpadsmit gadu vecumā tēvs Vitāliju ņēma līdzi uz darbu. Pa ceļam uz darbu bija daudz ūdenstilpņu un Vitālijs zvejoja zivis. Kādu dienu viņš nolēma zvejot viens, tāpēc arī ceļš bija jāmēro vienam. Laiks bija apmācies. No autobusa bija jāiet 4 km gar mežu. Viņš lūdza Dievu, lai nebūtu lietus. “Ja lietus nebūs, tad es iešu uz baznīcu un aizdegšu svecītes,” atceras Vitālijs. Viņš sazvejoja zivis, aizgāja atpakaļ uz autobusu. Iekāpjot autobusā sāka līt. Tā bija pirmā lūgšanu pieredze.

Atgriežoties no armijas, Vitālijs saskārās aci pret aci ar tumšajiem spēkiem. Regulāri viņu sāka traucēt kāds tēls, kurš viņu biedēja un draudēja viņam. Katrs, kurš uzzināja par šo situāciju, deva padomus. Viens teica, ka tas ir tāpēc, ka esi savā istabā noņēmis ikonu no sienas, cits vēl ko, bet viņa brālis Aleksandrs atnesa viņam Jauno Derību. Vitālijs izlasījis pirmo evaņģēliju. Nevarēja saprast, kāpēc pārējie trīs ir par to pašu. Izlasījis vēl Apustuļu darbus, viņš šo nodarbi meta pie malas, jo aktuālāki tolaik bija detektīvi. Brālis tāpat uzaicināja arī uz Adventistu draudzi. Vitālijs šī apmeklējuma laikā saprata, ka te nāk tikai ļoti gudri cilvēki, jo jautājumi tika uzdoti ļoti dziļi un atbildēts ne mazāk cienīgi.

Pēc šī notikuma gadu, gulēt ejot, Vitālijs zem krekla lika Bībeli, domājot, ka tā viņu pasargās. Nēsāja arī kakla ķēdīti ar krustiņu un darīja visu pārējo, ko ieteica cilvēki, lai tiktu vaļā no minētās “parādības”. Tad viņam prātā palika pants no Bībeles: “Ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu. ” (Jāņa 14:14) Un katru dienu viņš lūdza Dievu, lai Viņš iejauktos šajā situācijā un vadītu to. Un patiešām pēc kāda laika notikušais vairs neatkārtojās.

Pēc kāda laika, Vitālijs redzēja sapni, ka kāds laužas iekšā viņa istabas durvīs. Tanī laikā viņam bija ieradums no rīta atvērt Bībeli un redzēt, ko šodien Dievs vēlas viņam pateikt. Šajā reizē tas bija pants: “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani. ” (Atkl.3:20) Tas bija Dievs, kas klauvēja pie viņa durvīm. Pēc šī notikuma viņš sāka regulāri lasīt Bībeli, iet Bībeles stundas un apmeklēt Adventistu draudzi, jo šeit viņš jutās vajadzīgs un mīlams.

Kad Vitālijs ar draugu bija kristīgajā jauniešu nometnē, abi lūdza Dievu par savām nākošajām sievām. Draugam nākošā sieva jau bija noskatīta. Bet Vitālijam – nē. Tāpēc vienā no nometnes rītiem, saplūcis puķes, lūdza Dievu: “Norādi, Dievs, man uz īsto, kurai jākļūst par manu dzīves biedri?” Pretī iznāca Irīna.

Rīkojot savas kāzas, viņi atceras, ka līdz kāzām nedēļu katru dienu lija lietus. Tā kā kāzas bija paredzētas laukos, zem atklātas debess, tad viņi lūdza par to un draugiem teica: “Mūsu kāzu dienā spīdēs saule.” Draugi neticēja. Bet kad kāzu dienā spīdēja saule, tad viņi brīnījās: “Jums ir liela ticība!”

Kā laimīgas ģimenes noslēpumu Irīna min pacietīgu gaidīšanu uz otro pusīti. Kaut gan šis gaidīšanas process nav no vieglajiem. Ir jāvērtē, kā potenciālā otrā puse attiecas pret citiem. Tā viņš vai viņa attieksies arī pret jums. Ļoti svarīga ir arī garīgā vienotība.

Interesants fakts, kas liecināja par Vitālija un Irīnas saderību ir tas, ka noformējot dokumentus kāzām, izrādījās, ka abiem ir rēzus negatīvas asinis grupa. Kaut gan visu dzīvi Irīna bija pārliecināta, ka ir pozitīvās asinsgrupas īpašniece.

irina

Vitālijs atzīst, ka pats svarīgākais laimīgas ģimenes priekšnosacījums ir ģimenes tuvas attiecības ar Dievu. Kopējas lūgšanas. Pēc vakara lūgšanas mēs viens otram un bērniem sakām: “Es Tevi mīlu!” Vakar mūsu meita Alīna mums paziņoja: “Mammu, Tēti, es jūsos esmu iemīlējusies!”

Lūgšanu dzīvi izkopuši tad, kad piedzima pirmā meita. Kopš dzimšanas brīža ģimenes Dievkalpojumi noritēja pie mazās gultiņas, jo viņi apzinājās, ka bērnam ir svarīgi dzirdēt vecāku balsis un piedalīties ģimenes garīgajā dzīvē.

Arī tagad viņiem ir rīta un vakara svētbrīdis visai ģimenei kopā, katram ar saviem garīgajiem lasījumiem. Sākot no tēta līdz piecgadīgajai Alīnai. Tā mazās meitenes iemācījās lasīt. Un kad bērni izlasīja Veco vai Jauno Derību, tad rīkoja attiecīgi Vecās un Jaunās Derības svētkus.

“Laulībā viens no otra daudz ko varam mācīties,” ar smaidu atzīst abi. Vitālijs Irīnā ciena, ka ar viņu visu var sarunāt. “Tā ir liela pretimnākšana, ar kādu mēs risinām ģimenei svarīgos jautājumus”, priecājas Vitālijs. Irīna, savukārt, mācās no Vitālija labās īpašības – viesmīlību, labestību pret apkārtējiem, izpalīdzību, sliktu atmiņu uz slikto, entuziasmu katrā darāmajā darbā.

Mačņevu ģimene novēl cilvēkiem būt atvērtiem, vairāk domāt par citiem un citu vajadzībām. Dzīvi censties nodzīvot tā, lai nebūtu žēl par velti nodzīvotajiem gadiem! Ģimenēm, kuras vēl veidojas, viņi novēl lielu pacietību, tuvas attiecības ar Dievu, iepazīt Viņa balsi. Negaidīt, kad mainīsies otrs cilvēks, bet mainīties pašam!

Arī es pievienojos šiem novēlējumiem, bet Mačņevu ģimenei novēlu, lai Dievs bagātīgi Jūs svētī ar Savu klātbūtni!

Ar Vitālija un Irīnas Mačņevu ģimeni sarunājās Elīna Ģipsle

This entry was posted in Intervijas and tagged , . Bookmark the permalink.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *